Prīstera Vladislava Litaunīka eisa biografija

Višķu draudzes prāvests, mūceklis Vladislavs Litaunīks

1909. g. 28. VIII - dzimis Rēzeknes apriņķī, Gaigalavas pogosta Bikavas draudzē,

1928. g. – 1933.  g.  – mōcējīs Reigas Goreigajā seminarā ( Teoloģijas augstskūlā),

1933. 25. V – īsvēteits par prīsteri Reigas sv. Jākuba katedrālē,

1933. 27. VIII – 1934. g. VI – Rēzeknes draudzes vikars, kaidu laiku kolpōjis ari par prāvestu Jaunbornes draudzē

1934. g. 5. VI – 1937. g. 1. II – Spruktu draudzes prāvests, (izveidoj jaunu draudzi un voda bazneicas ceļšonas dorbus), 1941. g. 5. II – 1941. g. 23. III – Višķu draudzes prāvests, 1941. g. 23. III – arestāts un īslūdzeits Daugavpiļs cītumā, 1941. g. 24. VI – pēc nažēleigom mūceibom, eisi pyrms boļševiku atsakōpšonas, nugalynōts. Apbedeits Višķu bazneicas dōrzā. 1991. g. 11. IX – Latvijas PSR Augstōlō Tīsa atcēle sprīdumu, kuru 1941.goda 21.junijā izdeve Baltijas Sevišķō kara apgobola Kara tribunals saskaņā ar KPFSR kriminalkodeksa 58 – 4, 17 – 58 – 9, 58 – 10 pantim, par prīstera Vladislava Litaunīka „paleidzeibas snīgšonu starptautiskajai buržuazijai, uzkūdeišonu uz diversiju, kontrrevolucionaru aģitaciju un propagandu” ar augstōkū sūda māru – nūšaušonu un montas konfiskaciju.

1941. goda sōkumā, kod Latvija padūmju varas okupacijas rezultatā jau beja zaudējuse naatkareibu, Reigas arhiveiskups A. Springovičs par Višķu draudzes prāvestu īcēle jaunu un darbeigu prīsteri Vladislavu Litaunīku (Litavnieks, Lītaunieks, Lītaunīks, Litovniks). Leidz tam prīsters Vladislavs Litaunīks beja dorbōjīs daudzōs Latgales bazneicōs un skūlōs (Nagļūs, Rēzeknē, Jaunbornē, Spruktūs, Indrā, Višķūs, Krōslovā), un jō vadeibā tyka pabeigtas un caltas jaunas bazneicas Latgalē.
Vladislavs Litaunīks pīderēja pi tō laika Latvijas jaunōs paaudzes prīsterim – nacionalistiski nūskaņōts, aktivs, darbeigs, pīrūbežas cylvāku uzticeibas persona un paraugs. Jaunais prīsters beja ari kapelans Latvijas pīrūbežas aizsorgim[1], beja aizsorgu organizacijas bīdrs, dorbōjās “Katōliskōs jaunatnes savīneibā” (tei byus vīna nu apsyudzeibā pīmynātajom lītom), jō brōļs Broņislavs dīnēja Latvijas armijā. Godūs jaunais prīsters beja ļūti cīneits un mīļōts sova krītnuma dēļ. Īpaši sirsneigi jū atceras tō laika bārni, kurim jys vairōkōs Latgales skūlōs mōcēja Ticeibas mōceibu. Prīsteram Litaunīkam pīmyta napōrspējams oratora talants. Breiniškeigs bolss. Kas jū pazyna, navar aizmērst.
Jaunajai komunistiskajai varai Vladislavs Litaunīks ar sovom aktivitatem, t.sk. aicynōjumim napasakļaut padūmju varai (pīmāram, aģitaciju pret nademokratiskajom[2] 1940.goda vēlēšonom), un uzticeibu Kristum, beja kai dadzis acīs, tōdeļ čeka[3] jau beja izraudzējuse jū par sovu upuri un nūlēmuse iznycynōt. Atmiņōs par V. Litaunīku līcynōts, ka jys nanūsabeja, turpynōja prīsteriskū kolpōjumu (myrušū apglobōšonu, Sv. Mišu celebrēšonu, bārnu un jaunīšu kristeigū izgleitōšonu, paleidzeibas snīgšonu okupacijas varas vojōtajim, ticeigū sanōksmju organizēšonu, sakaru uzturēšonu ar ticeigajim un cytim prīsterim), lai ari par tū jam draudēja nōves brīsmas. Jys zynova, kaids liktiņs jū var sagaideit, taču, nasaskotūt uz tū, naatsakōpe nu sovas kristīša pōrlīceibas un prīsteriskō kolpōjuma.
Par vīnu nu golvonajim prīstera Vladislava Litaunīka apcītynōšonas īmaslim teik uzskateits jō sprediķis Krōslovas bazneicā, 1940. goda 4. julijā, Krōslovas Svātō Donata svātkūs. Pēc aculīcinīku stōsteitō - bazneica beja cylvēku pōrpiļdeita, cylvāki stōvējuši pat bazneicas laukumā. Prīsteram Vladislavam Litaunīkam beja uztycāts golvonais svātku sprediķis, kurā jys teice: „Lai mani syt krystā! Lai mani vojoj! Es nikod naatsateikšu nu sovas pōrlīceibas, nu sovas reliģijas, nu sovas ticeibas!” Vyss, kū prīsters sacējis, līcynōja, ka jys ir beistams padūmju varai, kura aktivi vērsēs pret ticeibu un ticeigajim. Cylvāki beja uzatraukuši par jō drūsmeigajim izteicīnim, jo zinōja, ar kū tys var beigtīs. Ōrā beja uzstōdeiti skaļruņi. Vysa Krōslova klausējōs jō runu. Tymā pat laikā īlōs gōjuši strōdnīki demonstracijā ar pacaltom dyurem, dzīdōdami revolucionaras dzīsmes. Par šū sprediķi vysi runōja, jo uzatrauce par jō tōlōkū liktiņi, jo prīsters beja ļūti cīneits un mīļōts.
Tys ari beja pādejais piļīns. Lai apcītynōtu prīsteri, beja vajadzeigs tikai motivs – „pōrkōpums”; tōdeļ tyka safabrycāta „līta” – prīsters tyka apvainōts nacionalizātōs Indras draudzes mōjas nūdadzynōšonā (kaut vysim beja zynoms, ka boļševiki poši tū nūdadzynōja). Un uz šō apvainōjuma pamata jū ari apcītynōja.
1941. goda 23. martā prīsters Vladislavs Litaunīks ar viļcīņi devēs uz Feimaņu draudzi paleidzēt tōs prāvestam Kazimiram Strodam nūvadeit gavēņa rekolekcijas. Prīsters nanūjaute, ka jau izbraukšanas breidī un vālōk Višķu stacijā vairōki čekas īrēdņi sekōja un uzmaneja jū, lai viļcīņī apcītynōtu un iznycynōtu, kai bezvēsts pazudušu. Taidas metodes čekisti pīlītōja jau kūpš 1917. goda revolucijas Krīvijā un citōs zemēs.
Viļcīņī čekisti apcītynōja prīsteri V. Litaunīku un nōkamajā Ārdavas pīstōtnē izsādynōja, kur jūs jau gaidēja čekistu mašyna (tautā saukta par “malnū Bertu”) nu Daugavpiļs cītuma. Čekisti beja nadaudz pōrsarēķinovuši, dūmōdami, ka jūs ļaunū reiceibu nivīns naredz un nasaprūt, kas nūteik. Tūmār viļcīņī beja vairōku ticeigū acis, kas pazyna prāvestu V. Litaunīku un redzēja, kai pi izsādynōšonas čekisti jū gryustēja un syta turpat uz trotuara, bet, īsādynūt mašynā, vēļ spēceigōki sitīņi tyka atkōrtōti tīši pa prīstera seju.
Veļteigi beja jō pīdereigū un draudzes lūcekļu meiģynōjumi un centīņi satikt jū cītumā. Daži draudzes lūcekļi, jūs vydā ari skūlōtōja Marija Švēde, īsadrūšynōja pīpraseit izlaist no cītuma prāvestu V. Litaunīku. Taču par tū jim nōcēs samoksōt ar savom dzeiveibom. M. Švēdi kara sōkumā etapēja uz Krasnojarskas cītumu, kur PSRS NKVD īpašō apsprīde jai 1942. goda 7. februarī pīsprīde nōves sūdu, kuru izpiļdeja turpat 6.martā.
1941. goda 21. junijā Daugavpiļs cītumā prāvestu Vladislavu Litaunīku nūtīsōja uz nōvi ar montas konfiskaciju par „vaļsts nūdeveibu” un „kontrrevolucionaru” darbeibu. Apvainōjumu kodeksā beja uzskaiteiti komunistu pošu sastōdeitī „pīrōdejumi” par Baļbinovas (Indras) prāvesta mōjas nūdadzynōšonu, kontrrevolucionarim sprediķim, darbeibu jau pīmynātajā katōliskōs jaunatnes savīneibā, sakaru uzturēšonu un pīsadaleišonu sanōksmē ar cytim ticeigajim un prīsterim, un vēļ leidzeigas, napamatōtas apsyudzeibas. Kaut ari nōves sūda pōrsyudzeibai beja paradzātas pīcas dīnas, prīsters tyka nūšauts 1941. goda 24. junijā. Prāvests V. Litaunīks pyrms nōves sprīduma pasludinōšonas un pēc tam leidz nōves sūda izpiļdeišonai tyka nežēleigi mūceits, lai nu jō izspīstu pošrūceigi paraksteitu atsazeišonu. Prīsteri Vladislavu Litaunīku nūgalynōja ar šōvīņi mugurā. Jō rūkas beja saslāgtas rūku dzeļžūs. Laika bīdru atmiņōs nūrōdeits, ka rūku dzeļži beja sapeiti nu dzelūņdrōtim. 

Pēc vōcīšu īnōkšonas Daugavpiļī 1941. godā, cītuma pogolmā tyka atrasts masu kops ar 11 upurim, storp tim beja ari prāvests Vladislavs Litaunīks,  pēc oculīcinīku stōsteitō, stypri sakrūpļōts, salauztim lūcekļim, ar dzelūņstīpļu krūņi golvā, uz kryutim un muguras, dzeivam asūt, izgrīztim krystim, zam nogim sadzeitom noglom utt. ...

Višķu draudzes lūcekļi jū apglobōja sovas bazneicas dōrzā.

Gondreiž pusgodu Višķu draudzei nabeja sova prāvesta, sārojūt par nūtykušū, bazneicā ticeigī lyka uz oltora prīstera ornatu un kūpeigi lyudzēs...

[1] Paramilitarō, patriotiskō breivprōteigō organizacija Latvijā (1919—1940). Tei paleidzēja vaļsts īstōdem uzturēt kōrteibu un drūšeibu.

[2] Vēlēšonas nūtyka 1940.goda 14./15.julijā. Tymōs beja tikai vins, okupacijas varas izveidōts saroksts. Vēļ pyrms tyka slāgti bōlsōšonas īcirkņi, tyka paziņōti vēlēšonu rezultati.

[3] Represiva struktura, kuras uzdavums beja apkarōt padūmju varas pretinīkus. Čeka izvērse plašas represijas ari pret Bazneicu un prīsterim, un ticeigajim. Padūmju okupacijas godūs Latvijā tyka represāti vairōk nakai 80 katōļu prīsteri, nu kurim vysmaz 14 tyka nūgalynōti. 1941. godā nūslepkavōja sešus goreidznīkus, nu tim vairōki prīsteri, V.Litaunīku īskaitūt, pyrms nūgalynōšonas tyka mūceiti īpaši nažēleigi.

Izmontōti materiali nu Zaigas Melkertes, Manetas Anševicas grōmotas "Priesteris – moceklis Vladislavs Litaunieks", Rēzekne, 2005, un informacija nu Višķu bazneicas ziņōjumu dēļa.

Tulkojūt mōjas lopu uz latgalīšu volūdu, izmontōta Pītera Stroda Pareizraksteibas vōrdneica, 4. izdavums, LATGOLAS KULTURAS CENTRA IZDEVNĪCEIBA, Rēzeknē, 2016. gods.

 .