Priestera Vladislava Litaunieka īsa biogrāfijaVišķu draudzes prāvests, moceklis Vladislavs Litaunieks.

(1909 – 1941)


1909. g. 28. VIII – dzimis Rēzeknes apriņķī, Gaigalavas pagasta Bikavas draudzē, 

1928. g. – 1933.  g. – mācījies Rīgas Garīgajā seminārā (Teoloģijas augstskolā),

1933. 25. V – iesvētīts par priesteri Rīgas sv. Jēkaba katedrālē,

1933. 27. VIII – 1934. g. VI – Rēzeknes draudzes vikārs, kādu laiku kalpojis arī par prāvestu Jaunbornes draudzē,
1934. g. 5. VI – 1937. g. 1. II – Spruktu draudzes prāvests, (izveido jaunu draudzi un vada baznīcas celšanas darbus),


1941. g. 5. II – 1941. g. 23. III – Višķu draudzes prāvests,
1941. g. 23. III – arestēts un ieslodzīts Daugavpils cietumā,

1941. g. 24. VI – pēc nežēlīgām mocībām, īsi pirms boļševiku atkāpšanās, nogalināts. Apbedīts Višķu baznīcas dārzā.
1991. g. 11. IX – Latvijas PSR Augstākā Tiesa atcēla spriedumu, kuru 1941.gada 21.jūnijā izdeva Baltijas Sevišķā kara apgabala Kara tribunāls saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa 58 – 4, 17 – 58 – 9, 58 – 10 pantiem, par priestera Vladislava Litaunieka „palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai, uzkūdīšanu uz diversiju, kontrrevolucionāru aģitāciju un propagandu” ar augstāko soda mēru – nošaušanu un mantas konfiskāciju.

1941. gada sākumā, kad Latvija padomju varas okupācijas rezultātā jau bija zaudējusi neatkarību, Rīgas arhibīskaps A. Springovičs par Višķu draudzes prāvestu iecēla jaunu un darbīgu priesteri Vladislavu Litaunieku (Litavnieks, Lītaunieks, Lītaunīks, Litovniks). Līdz tam priesteris Vladislavs Litaunieks bija darbojies daudzās Latgales baznīcās un skolās (Nagļos, Rēzeknē, Jaunbornē, Spruktos, Indrā, Višķos, Krāslavā), un viņa vadībā tika pabeigtas un celtas jaunas baznīcas Latgalē.

Vladislavs Litaunieks piederēja pie tā laika Latvijas jaunās paaudzes priesteriem – nacionālistiski noskaņots, aktīvs, darbīgs, pierobežas cilvēku uzticamības persona un paraugs. Jaunais priesteris bija arī kapelāns Latvijas pierobežas aizsargiem[1], bija aizsargu organizācijas biedrs, darbojās “Katoliskās jaunatnes savienībā” (tā būs viena no apsūdzībā pieminētajām lietām), viņa brālis Broņislavs dienēja Latvijas armijā. Gados jaunais priesteris bija ļoti cienīts un mīlēts sava krietnuma dēļ. Īpaši sirsnīgi viņu atceras tā laika bērni, kuriem viņš vairākās Latgales skolās mācīja Ticības mācību. Priesterim Litauniekam piemita nepārspējams oratora talants. Brīnišķīga balss. Kas viņu pazina, nevar aizmirst.
Jaunajai komunistiskajai varai Vladislavs Litaunieks ar savām aktivitātēm, t.sk. aicinājumiem nepakļauties padomju varai (piemēram, aģitāciju pret nedemokrātiskajām[2] 1940.gada vēlēšanām), un uzticību Kristum, bija kā dadzis acīs, tāpēc čeka[3] jau bija izraudzījusi viņu par savu upuri un nolēmusi iznīcināt. Atmiņās par V. Litaunieku liecināts, ka viņš nenobijās, turpināja priesterisko kalpojumu (mirušo apglabāšanu, Sv. Mišu celebrēšanu, bērnu un jauniešu kristīgo izglītošanu, palīdzības sniegšanu okupācijas varas vajātajiem, ticīgo sanāksmju organizēšanu, sakaru uzturēšanu ar ticīgajiem un citiem priesteriem), lai arī par to viņam draudēja nāves briesmas. Viņš zināja, kāds liktenis viņu var sagaidīt, taču, neskatoties uz to, neatkāpās no savas kristieša pārliecības un priesteriskā kalpojuma.
Par vienu no galvenajiem priestera Vladislava Litaunieka apcietināšanas iemesliem tiek uzskatīts viņa sprediķis Krāslavas baznīcā, 1940. gada 4. jūlijā, Krāslavas Svētā Donata svētkos. Pēc aculiecinieku stāstītā - baznīca bijusi cilvēku pārpildīta, cilvēki stāvējuši pat baznīcas laukumā. Priesterim Vladislavam Litauniekam bijis uzticēts galvenais svētku sprediķis, kurā viņš teica: „lai mani sit krustā! Lai mani vajā! Es nekad neatteikšos no savas pārliecības, no savas reliģijas, no savas ticības!” Viss, ko priesteris teicis, liecināja, ka viņš ir bīstams padomju varai, kura aktīvi vērsās pret ticību un ticīgajiem. Cilvēki bija uztraukušies par viņa drosmīgajiem izteicieniem, jo zināja, ar ko tas var beigties. Laukā bija uzstādīti skaļruņi. Visa Krāslava klausījās viņa runu. Tajā pat laikā ielās gājuši strādnieki demonstrācijā ar paceltām dūrēm, dziedādami revolucionāras dziesmas. Par šo sprediķi visi runāja, jo uztraucās par viņa tālāko likteni, jo priesteris bija ļoti cienīts un mīlēts.
Tas arī bija pēdējais piliens. Lai apcietinātu priesteri, bija vajadzīgs tikai motīvs – „pārkāpums”; tāpēc tika safabricēta „lieta” – priesteris tika apvainots nacionalizētās Indras draudzes mājas nodedzināšanā (kaut visiem bija zināms, ka boļševiki paši to nodedzināja). Un uz šī apvainojuma pamata viņu arī apcietināja.
1941. gada 23. martā priesteris Vladislavs Litaunieks ar vilcienu devās uz Feimaņu draudzi palīdzēt tās prāvestam Kazimiram Strodam novadīt gavēņa rekolekcijas. Priesteris nenojauta, ka jau izbraukšanas brīdī un vēlāk Višķu stacijā vairāki čekas ierēdņi sekoja un uzmanīja viņu, lai vilcienā apcietinātu un iznīcinātu, kā bez vēsts pazudušu. Tādas metodes čekisti pielietoja jau kopš 1917. gada revolūcijas Krievijā un citās zemēs.
Vilcienā čekisti apcietināja priesteri V. Litaunieku un nākošajā Ārdavas piestātnē izsēdināja, kur viņus jau gaidīja čekistu mašīna (tautā dēvēta par “melno Bertu”) no Daugavpils cietuma. Čekisti bija nedaudz pārrēķinājušies, domādami, ka viņu ļauno rīcību neviens neredz un nesaprot, kas notiek. Tomēr vilcienā bija vairāku ticīgo acis, kas pazina prāvestu V. Litaunieku un redzēja, kā pie izsēdināšanas čekisti viņu grūstīja un sita turpat uz trotuāra, bet, iesēdinot mašīnā, vēl spēcīgāki sitieni tika atkārtoti tieši pa priestera seju.
Veltīgi bija viņa piederīgo un draudzes locekļu mēģinājumi un centieni satikt viņu cietumā. Daži draudzes locekļi, viņu vidū arī skolotāja Marija Švēde, iedrošinājās pieprasīt izlaist no cietuma prāvestu V. Litaunieku. Taču par to viņiem nācās samaksāt ar savām dzīvībām. M. Švēdi kara sākumā etapēja uz Krasnojarskas cietumu, kur PSRS NKVD Īpašā apspriede viņai 1942. gada 7. februārī piesprieda nāves sodu, kuru izpildīja turpat 6.martā.
1941. gada 21. jūnijā Daugavpils cietumā prāvestu Vladislavu Litaunieku notiesāja uz nāvi ar mantas konfiskāciju par „valsts nodevību” un „kontrrevolucionāru” darbību. Apvainojumu kodeksā bija uzskaitīti komunistu pašu sastādītie „pierādījumi” par Balbinovas (Indras) prāvesta mājas nodedzināšanu, kontrrevolucionāriem sprediķiem, darbību jau pieminētajā katoliskās jaunatnes savienībā, sakaru uzturēšanu un piedalīšanos sanāksmē ar citiem ticīgajiem un priesteriem, un vēl līdzīgas, nepamatotas apsūdzības. Kaut arī nāves soda pārsūdzībai bija paredzētas piecas dienas, priesteris tika nošauts 1941. gada 24. jūnijā. Prāvests V. Litaunieks pirms nāves sprieduma pasludināšanas un pēc tam līdz nāves soda izpildīšanai tika nežēlīgi mocīts, lai no viņa izspiestu pašrocīgi parakstītu atzīšanos. Priesteri Vladislavu Litaunieku nogalināja ar šāvienu mugurā. Viņa rokas bija saslēgtas roku dzelžos. Laika biedru atmiņās norādīts, ka roku dzelži bija sapīti no dzeloņdrātīm.

Pēc vāciešu ienākšanas Daugavpilī 1941. gadā, cietuma pagalmā tika atrasts masu kaps ar 11 upuriem, starp tiem bija arī prāvests Vladislavs Litaunieks,  pēc aculiecinieku stāstītā, stipri sakropļots, salauztiem locekļiem, ar dzeloņstiepļu kroni galvā, uz krūtīm un muguras, dzīvam esot, izgrieztiem krustiem, zem nagiem sadzītām naglām utt. ...

Višķu draudzes locekļi viņu apglabāja savas baznīcas dārzā.

Gandrīz pusgadu Višķu draudzei nebija sava prāvesta, sērojot par notikušo, baznīcā ticīgie lika uz altāra priestera ornātu un kopīgi lūdzās...

[1] Paramilitāra, patriotiska brīvprātīgo organizācija Latvijā (1919—1940). Tā palīdzēja valsts iestādēm uzturēt kārtību un drošību.

[2] Vēlēšanas notika 1940.gada 14./15.jūlijā. Tajās bija tikai viens, okupācijas varas izveidots saraksts. Vēl pirms tika slēgti balsošanas iecirkņi, tika paziņoti vēlešanu rezultāti.

[3] Represīva struktūra, kuras uzdevums bija apkarot padomju varas pretiniekus. Čeka izvērta plašas represijas arī pret Baznīcu un priesteriem, un ticīgajiem. Padomju okupācijas gados Latvijā tika represēti vairāk nekā 80 katoļu priesteri, no kuriem vismaz 14 tika nogalināti. 1941. gadā noslepkavoja sešus garīdzniekus, no tiem vairāki, priesteri V.Litaunieku ieskaitot, pirms nogalināšanas tika mocīti īpaši nežēlīgi.

Izmantoti materiāli no Zaigas Melkertes, Manetas Anševicas grāmatas "Priesteris – moceklis Vladislavs Litaunieks", Rēzekne, 2005, un informācija no Višķu baznīcas ziņojumu dēļa.
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .